Kontakti | Par SievietesPasauli | Reklāmas iespējas | Noteikumi | Lapas karte | Dāvanas | Labo Domu Krūzes | SP veidotājas
Twitter
Lietotājvārds 
Aizmirsi lietotājvārdu vai paroli?
Parole 
Ienāc
Atcerēties manus lietotāja datus uz šī datora
Tu vēl neesi reģistrējusies SievietesPasaule.lv? Izdari to tagad!Tas ir bez maksas, bet piedāvā dažādus bonusus, tādus kā - piedalīties konkursos, testēt produktus, blogot, pirmajai uzzināt jaunumus, kā arī personalizēt savu Sievietes Pasauli. Pievienojies!
Piektdiena,  14. Decembris Vārda dienas Auseklis, Gaisma
Autors: Līga Rozentāle
Ilustrācija: Getty images
Pievienots: 17.03.2014.

Psihoterapeits Andis Geste uzskata, ka Latvijas sieviešu galvenā problēma, kas traucē būt laimīgām, ir važas, kurās pašas sevi esam sasaistījušas...

Saglabāt kā mīļāko rakstu 1
15.11.2015 12:50
Vai tad kādam ir risinājums tukšām sirdīm, lai tās līdzvērtīgi piepildītos - bez mātes mīlestības - kā kad to būtu saņēmušas? Var jau tiesāt, bet tas neko nerisina. Tas tikai liek tiem cilvēkiem vairāk censties IZSKATĪTIES kā visi citi, uzturēt FASĀDI - lai sabiedrība viņus - jau tā iztukšotos, "izēstos" un pārgurušos - liktu mierā.
15.11.2015 12:43
jo es esmu kaut kas stabils, kas viņai ir - tik cik viņa kontrolē tik viņai ir. Viņai vajag cilvēku priekš sevis - kas ar garantiju nepazudīs, no kura resursiem varēs baroties. Kā no mammas, ko viņa pati nav pilnīgi saņēmusi. Un vai tad kāds var atbildēt, kā līdzvērtīgi piepildīt sirdi pašam ar mīlestību, ja nav mātes mīlestības? Cilvēki ir tik gudri mācīt, ka jāspēj , jāvar, bet nekas jau tukšā vietā nerodas. Radīt var piepildīta sirds, nevis tukša, nepiepildīta. Radīt var tāda, kas ir saņēmusi.
Vai psihologs var pateikt, ar ko to līdzvērtīgi piepildīt?
Un ja var - tad jau varbūt visi bērni var iztikt bez mīlestības un līdzvērtīgi uzpildīties citur?
Man neliekas, ka šis jautājums būtu atbildēts. Sabiedrība turpina pātagot mīlestību nesaņēmušos tāpat, kā to darījušas viņu mīlestību nesaņēmušās mammas - dzenot IZSKATĪTIES - TAISĪT FASĀDI - kā visi normāli cilvēki. Atkal - lai vienkārši liktu mierā un neprasītu no viņiem to, kā viņos nav.
15.11.2015 12:26
tās nav manas domas, ka nedrīkstu. Tās ir manas mātes domas. Tagad esmu izaugusi, bet sākot no padsmit gadiem viņas klātbūtnē būt pašpietiekamai, pieaugušai, neatkarīgai bija graujoši. Uz maniem patstāvības centieniem reakcija bija, ka viņa man neesot vajadzīga, ka man tikai sveši cilvēki kaut ko nozīmējot. Atteicās atbalstīt, izlikās nesaprotam, manas vajadzības, teica, lai parādu, ko tad es viena varu - bez viņas atbalsta (aizmugures sajūtas, es te vairāk domāju) - it kā man viņas atbalsts nepienāktos, it kā viņa varētu izvēlēties dot man to vai nē. Viņa man meloja, noklusēja patiesību, informāciju, lai es dzīvē kļūdītos, kļūtu nedroša, nevēlētos būt patstāvīga. Tai pat laikā salīdzināja ar citiem nemitīgi, kā tie paši visu dzīvē sasniedz. Pastāvīgi izjutu, ka viņa gaida, ka es dzīvošu viņai un visi mani resursi, visi mana darba augļi pašsaprotami pienākas viņai. Jutos kā viņas vergs, bez brīvības. Tad vēl rezervē bija pēdējais līdzeklis manis "savaldīšanai" - cenšanās mani citu acīs pataisīt par nepieskaitāmu, tādejādi cenšoties man atņemt iespēju tikt pie atbalsta citur. Un bez tā vēl - viņa centās mani ietekmēt "sadraudzējoties", ar tiem, kas mani gribētu tikai izmantot, vai nevēl labu - lai man ar garantiju top redzams, kādu kļudu esmu izdarījusi.
Tā rīkojas nelaimīgas mammas. Man tas ir visu dvēseli izēdis cenšoties palikt pie saprāta un cilvēcības neskatoties uz psiholoģiski neiespējamiem apstākļiem.
Domāju, tie, kas noliedz šo realitāti vienkārši nesaprot par ko runā un arī nenovēlu, ka to būtu jāsaprot.
Zinu, ka mamma pati uzaugusi bez mātes - viņai tiešām ir šķitis kāpēc viņai būtu man jādod to, ko viņai neviens nav devis. Viņa ir dusmīga uz Dievu, dzīvi un tas, ka man ir viegli liek viņai justies it kā viņa tiktu aprakta, it kā viņas ciešanām nav cerību tikt sadzirdētām.
Mātes ir jādziedina.
Kaut gan viņas pašas tam pretojas - vismaz manējā nekad neiedrošinātos atzīt, ka viņai ir kaut kāda problēma. Jo tas atņemtu varu manipulēt ar mani.
16.07.2014 09:58
Es piekristu viedoklim, ka "es nedrīkstu būt laimīgāka par savu māti" visai bieži nāk kā neapzināts, vārdos nepateikts, bet gaisā virmojošs spiediens tieši no mātes un vecmammas puses. Manā gadījumā abas dzīvo zem viena jumta un ja pavisam konkrēti, tad tā arī tas ir.... Es nedrīkstu iet uz ballīti, satikties ar draudzenēm, dzert šampanieti, jūsmot par kādu pievilcīgu aktieri, pirkt jaunu kleitu vai kurpes..... JO kā tad tā?! Man ir vīrs un bērni un es vēl gribu priecāties par dzīvi?! Nē.. man jāvāra zupa, jāgludina drēbes, jārūpējas par bērniem un tas drīkst būt VIENĪGAIS prieks manā dzīvē.... jo pretējā gadījumā es tiešām būšu laimīgāka par savu māti un viņas māti, kas mana vecmamma, kopumā.
Kad bērni slimo un iet ne pārāk gludi ar vīru, tad jā: ak tu mana nabadzīte, tāda jau tā dzīve ir, nav viegli būt mātei.... Tad laipni gaidīta cietēju pulciņā...visādi citādi-negribam dzirdēt par tavām izklaidēm.

Tā patiesi notiek manā dzīvē! Un izlasot šo rakstu, vēlreiz un vēlreiz saprotu, kāpēc tik ļoti negribās vairs braukt ciemos pie mammas un Omes-tā vienkārši padalīties, ka man iet labi!
18.06.2014 13:44
Un pats briniskigakais, ka saja piedzivojuma, kura es satikos ar savam istajam jutam, es atradu pienemsanu un patiesu milestibu pret sevi, pret viru, pret savu bernu, pret mammu, pret teti un visu dzivo. Mammas izaicinajums bija spelet "mates" lomu un davat "mates" milestibu, bet bez realiem emocionalajiem resursiem un "aizmugures". Vienigais, ko es jutu, ka tas viss nav ists, ka ta ir kaut kada trakomaja. Bet kad tad es ka berns iebildisu savai mammai, no kuras rupem ir atkariga mana fiziska izdzivosana, ka tas viss ir neists. Bet, lai izdzivotu, es izdomaju stastus un mitus par saviem vecakiem, kuri ir labi, tikai reizem mani iekausta, regulari pazemo un aiz sava rugtuma un vilsanas dzive, iznide mani dzivotprieku. Un vispar nav jau tik traki, citiem ir trakak. Pie mums viss ir normali.
Ta ir mana pamosanas pieredze. Es padalijos ar jums. Es ticu, ka ir citi celi uz pamosanos, ciesanu partrauksanu un beznosacijumu milestibu pret sevi un citiem.

Nakotne ir prieksa, nevis pak..la :)
18.06.2014 13:31
Karetejo reizi esmu patikami parsteigta par dzilo un atklato autora skatijumu uz latviesu mitiem. sis raksts ir ka mana turpat vai 3 gadus ilgusa emocionala un mentala darba ar sevi rezumejums. nu jau 10 gadus dzivoju arzemes, esmu precejusies ar "arzemniesku", mana gadijuma ne-apzinati ilgojos "izspelet"/izdzivot citu attiecibu scenariju. un attiecibu sakuma piedzivoju visu kliseju iznirsanu virspuse konfliktsituacijas. laimiga karta mans virs, galigi nepsihologs pec izglitibas, viena no reize "tu mani VISU LAIKU kontrole... (kad vins man pajautaja, vai tiesam mums diviem uz 3 dienam ir nepieciesama 12 jogurtu burcinas?)". Vins mani apstadinaja un pajautaja "Baiba, kas tagad runa? Tu vai tava mamma?" Un es pamodos! Un ieraudziju, cik daudz sava 30 gadu garaja dzive un attiecibas esmu dzivojusi ar mammas shemam. Un tad es mekleju, kas tad es esmu pa istam, bez sim svesajam shemam. Un es atklaju, ka es esmu briniskiga, briva, radosa, skaista un milestibas pilna personiba :) Un, ka man pietiek ar vira uzmanibu un rupem ikdiena, lai klusiba, tuvojoties kazu gadadienai, perinatu atriebibas planus, ja "vins" to neatceresies :))
Es negaju pie terapeita. Es lasiju un klausijos, kas notiek mani un visapkart un skatijos, kas nak man preti. "Pa visam nejausi" uzduros Alises Milleres gramatam "Tavs kermenis nekad nemelo", "Tava dzive beidzot izglabta" (nav tulkotas latviski). Ta bija loti sapiga pieredze, atzit, ka mamma mani nav gribejusi un milejusi, un es ari nemilu savu mammu un esmu dusmiga uz vinu. Un tai pat laika si patiesibas atklasme pilniba izmainija manu dzivi. Es kluvu briva, atbrivojas tik daudz energijas, kuru agrak izmantoju patiesibas slepsanai un jutu apspiesanai. Tas bija briniskigs un tai pat laika emocionali loti jutigs periods (skola un gimene mums nemaca, ka atbrivoties no autoritasu dogmam, pat ja tas ir pilnigi garam, un kur nu vel, ka tikt gala ar to izraisitajam ciesanam).
28.05.2014 10:20
A.Gestes viedoklis stipri atšķiras ar to viedokli kāds tiek pasniegts un ieskalots tiem, kas apmeklē viņa sektantisko grupu spoguļotāji. Ja sieviete,kas nespēj tikt gala ar sliktās mātes sindromu pēc šo grupu apmeklējuma pati sāk pārvērsties par "slikto māti", tad jautājums- kas te tiek pasniegts????
Vispar šajā situācijā, kad cilvēks izjūt tādu kā psiholoģisku traumu un nespēj saprast kā būt laimīgam un justies labi, ir jāvēršas pie ārsta- psihologa un jārisina šis jautājums un jāatbild uz neizdibinājamiem jautājumiem nevis jāuzklausa cilvēka viedoklis, kuram no psihologa un terapeita nav ne smakas. Viens ir būt laimīgai un aizmirst rūgtumu - tas ir apslāpēt savas sajūtas un novērsties no īstās pašsajūtas. Otrs ir izanalizēt un saprast kā jutos, jūtos un justies.
Ir vērts šajos jautājumos iedziļināties nevis aprakt un dzīvot šķietami laimīgi, jo kādā dienā smagā brīdī tā pat šī traucējošā sajūta nāks atpakaļ.
Paldies par uzmanību.
28.05.2014 10:33
gribēju piebilst- ka veselam cilvēkam ar veselu domāšanu nebūs šīs sajūtas, ka nedrīkstu dzīvot labāk kā māte un neturēs bērnus īsā nabassaitē līdz kapa malai. Un ja esi nevesels ir jāmeklē palīdzība pie speciālistiem (oficiāliem, sertificētiem utt).
26.05.2014 15:48
Ja gribi zināt kāda bûs tava topošā, jeb esošā sieva, apskaties kāda ir viņas māte.
Ābols no ābeles tālu nekrīt.
Mana dzīves pieredze to perfekti pierāda.
10.04.2014 19:46
Es arī gribu pievienot komentāru, jo nekad pat domās man nav bijis tā, ka es nevaru būt laimīgāka par savu māti. No kurienes cienījamajam autoram tādi dati par sievietēm?
Protams atkal ir jautājums, kas ko saprot ar laimi? Nacionālajā teātrī lugā "Laiks un Konveju ģimene" kur pēc pirmā Pasaules kara Konveja kundze saka - "Esmu laimīga sieviete, mani visi bērni ir mājās, visi ir drošībā, karš ir beidzies..." Tāda vienkārša laime un līdz sirds dziļumiem saprotama. Bet cita atkal ko citu uzskata par laimi. Nu katram savi uzkati par laimi un, ja mēs nezināsim, kas ir nelaime, nekad nesapratīsim, kas ir laime.
10.04.2014 20:01
Vajag iedziļināties- nav runa par to,ka mēs apzināti tā domātu,ka apzināti negribam būt laimīgākas par savu māti (nu kura gan tā teiktu??!) Runa ir par to,ka neatrisinātas attiecības ar māti no bērnības/jaunības laika vai kādi modeļi, kas pārņemti no mātes dzīves ļoti, ļoti daudzām Latvijas sievietēm NEAPZINĀTI traucē veidot pilnvērtīgas attiecības..Zemapziņā sēž kādas emocijas ,aizvainojumi utt., kas parādās visnegaidītākajos brīžos..Tādā ziņā esautoram pilnīgi piekrītu. Cik daudz sieviešu pazīstu, kas joprojām cīnās ar šīm lietām,jo nav līdz galam pašas iekšēji atrisinājušas kādas "traumas" vai emocionālus pārdzīvojumus saistībā ar savu māti un tēvu.
10.04.2014 21:35
I.T., bet re autors raksta -Galvenā Latvijas sieviešu problēma ir važas „es nedrīkstu būt laimīgāka par manu māti”, it sevišķi, ja mamma ir dzīva. Mammīte ir viena pati, tētiņš jau kapā, kā tad es tagad būšu tāda laimīga? Ko es te dzirksteļošu un priecāšos par dzīvi?
Konkrēti uzrakstīts. Kur nu vēl konkrētāk? :)
19.03.2014 21:35
Ļoti labs raksts! Ļoti palīdzēja daudz ko saprast :)
Vārds
Komentārs:

! SievietesPasaule.lv neatbild par pievienotajiem lasītāju komentāriem, jo tie satur autora, nevis portāla veidotāju viedokli. Taču portāls aicina, rakstot komentārus, būt tolerantiem, ievērot pieklājības normas un iztikt bez rupjībām, pretējā gadījumā SievietesPasaule.lv patur tiesības komentārus dzēst. Komentāru noteikumi.
Pievienot komentāru
© SievietesPasaule 2009 | web izstrāde: Molssoft | webdizains: annija.lv