Pirms kāda laiciņa, kāda mūsu lasītāja savā blogā rakstīja par to, ka vīrietis, kuram ir pilns komplekts – sieva, bērns un suns meklē kaut ko vēl ārpus ģimenes. Viņam ir sānsoļi. Pats norāda, ka tas nav nekas nopietns, tomēr kontaktu nepārtrauc, pat uztur ilūziju, ka ir „iegūstams”. Kāpēc? Ko darīt?
Lai atbildētu, kā sievietei jāreaģē uz šādu situāciju, jāzina, ko viņa vēlas? Visticamāk – lai vīrietis turpmāk šādi nerīkojas. Ja sajutās nodota, ko darīja, lai izzinātu vīrieša rīcības iemeslus? Ja pareizi saprotu – neko, vien „norija krupi” un prāto, vai ir muļķe. Manuprāt, mums dara pāri tik lielā apmērā, kādā mēs paši to pieļaujam. Protams, mēs nevaram pieaugušam cilvēkam kaut ko aizliegt ar pārliecību, ka viņš to ievēros, bet svarīgi ir paust savas jūtas, to, ko sagaidi no vīrieša un attiecībām vispār, kā arī prasmīgi nodot atbildību, piemēram: „Ja tu tomēr turpināsi paralēlas attiecības, tas mani sāpinās, bet labi, tāds būs tavs lēmums, tomēr tev jāzina, ka ar to tu apdraudi mūsu attiecības.”
Diemžēl situācijas, kurās sievietei ir iespēja sajusties muļķes lomā, visbiežāk rada emocionāla vai materiāla atkarība attiecībās. Emocionāla atkarība ir t.s. līdzatkarīgās attiecības, kurās sievietes personība nav nobriedusi tiktāl, lai spētu sevi sajust un apzināties kā patstāvīgu būtni: „Labāk tāds, nekā palikt vienai…”. Šāda attieksme visbiežāk tiek mantota no pirmdzimtās ģimenes (māte, vecmāmiņa). Lai to mainītu, vispirms jāatzīst savu līdzatkarību līdzīgi tam kā to dara, piemēram, alkohola atkarībā grimstošs cilvēks. Savukārt materiāla rakstura atkarības mūžīgā pavadone ir bezpalīdzības sajūta: „Kur es iešu ar bērnu? No kā mēs pārtiksim, es viena nevaru to atļauties…” Protams, pieņemt lēmumu pārtraukt attiecības, kurās tevi neciena un būtiski atšķiras ģimeniskās vērtības, apzinoties, ka jāpaliek bez iztikas līdzekļiem, nav viegli, nereti tas pat ir neiespējami, tomēr prakse rāda, ka tieši līdzatkarīga attiecību modeļa dēļ bieži kopā ir cilvēki, kuriem patiesībā nu nekādi nav pa ceļam. Iet laiks, labākie gadi, cieš bērni, bet pieaugušie izturas tā, it kā divi vien atrastos uz vientuļas salas bez iespējas dibināt attiecības ar piemērotākiem partneriem…
Savukārt runājot par vīrieti, būtu svarīgi izzināt vai mēģināt saprast, kas viņu mudina uzturēt paralēlas attiecības. Viņš pats norāda, ka tas nav nekas nopietns, tomēr kontaktu nepārtrauc, pat uztur ilūziju, ka ir „iegūstams”. Kāpēc? Ko viņš kompensē? Pārāk maz brīva laika, uzmanības, novērtējuma, seksa? Ja tas ir kas reāli trūkstošs ģimenē, ko viņš dara, lai to novērstu? Vai risina sarunu ceļā, runājot skaidru valodu: „Zini, man attiecībās pietrūkst tā un tā…” Ja nerisina, bet, pieķerts paralēlu attiecību uzturēšanā, brūk virsū ar pārmetumiem, tad ko ir darījis, lai trūkumus novērstu? Ja neko – piedod, tā ir tava paša atbildība, kuras sekas ir sāpināta ģimene.
Ja tomēr vīrietis ir signalizējis, ka viņam kaut kā patiešām trūkst, bet sieviete tam nav pievērsusi uzmanību, par vienīgajām svarīgajām uzskatot tikai un vienīgi bērna vajadzības, tad, mīļā, uzņemies atbildību pati. Vienmēr uzsveru klientēm – kamēr vien vīrietis signalizē par to, kā viņam trūkst, vēl ir iespēja runāt, darīt, kaut ko mainīt. Ja risinājuma nav, bet viņš pārtrauc uz to norādīt, visticamāk – ir atradis veidu, kā to kompensēt ārpus ģimenes…
Protams, mēdz būt gadījumi, kad sieviete patiešām ir darījusi visu, lai attiecībās nekā netrūktu, bet viņš vienalga skatās riņķī. Kāpēc? Visbiežāk tā ir uzmanības un novērtējuma „kolekcionēšana”, kas sakņojas, piemēram, dziļi zemapziņā sēdošos mazvērtības kompleksos, kuri tiek „baroti” ar pastāvīgām „uzvarām” paziņu lokā, sociālajos tīklos, iepazīšanās portālos. Viņš patiešām nevēlas neko nopietnu, bet no šīs atkarīgās rīcības atteikties nespēj. Ja vīrietis PATS to spēj atzīt kā savu grūtību, vienmēr pastāv iespēja meklēt atbildes un rast risinājumu ar profesionāla konsultanta palīdzību, bet diemžēl tipiskā atbilde ir: „Es jau neesmu slims!”
Pieredze rāda, ka sievietes meklē palīdzību, ja „es pati nezinu, ko gribu”, bet vīrieši – tikai un vienīgi tad, kad ir konkretizējuši savu problēmu, pie tam tikai tad, kad tā jau ir pati pēdējā iespēja. Nereti to aizstāj kāda atkarība – ātrums, azarts, izaicinājumi, alkohols…
Tomēr jāņem vērā, ka šie ir tikai daži minējumi par iespējamo problēmas cēloni, lai to nekļūdīgi noteiktu, katrs gadījums ir apskatāms individuāli.
Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
Tālr. 29467274
Brīvības iela 155, Rīga
elina@labodomupietura.lv
www.labodomupietura.lv
www.draugiem.lv/labodomupietura
