Ekonomiskā krīze ienākusi arī ģimenēs un pāru attiecībās. Gandrīz aiz katra bezdarbnieka ir ģimene, kurai tagad nākas pārdzīvot savu iekšējo krīzi.
Ko darīt, lai ekonomiskā krīze neienāktu attiecībās? „Nevar viņu neielaist, jo, viņa ienāk. Ja mēs gribam to realitāti pieņemt nevis paslēpties alkoholā vai kaut kur citur, tad jāapzinās, ka krīze ir. Jautājums ir tikai par šo pozitīvo daļu krīzei. Krīze iedod jaunus izaicinājumus – vai nu tuvināties vai …tuvināšanās ir labā ziņa. Būt kopā un sargāt to uzticēšanās svecīti. Pieņemt realitāti, bet kopā,” iesaka psiheterapeite Aina Poiša. „Ja vecāki ir kopā, tad arī bērni bez vārdiem saņem drošības sajūtu, bet, ja vecāku attiecībās ir krīze iezagusies, tad bērni arī ģimenē jūtas kā ar uzkrautu atbildības sajūtu, ka viņiem tagad jādabū kopā mamma un tētis, kuri tagad nevar saprasties, piedevām viņiem jāsaņem mistiska sajūta, ka viss būs kārtībā.”
Ģimenes psihoterapeite Aina Poiša komentē četras konkrētas situācijas, kad ģimenes dzīvē iezagusies krīze
1. Elīnas stāsts: Vīrs mājās pārrodas iedzēris un
melo par darba meklējumiem
Pirms vairāk kā mēneša vīrs zaudēja darbu. Viņš strādāja vienā uzņēmumā par šoferi un saņēma labu algu – ap tūkstoti latu. Mana kā pārdevējas alga, protams, tam ne tuvu nestāvēja. Tai dienā, kad viņu atlaida, viņš pārradās mājās pilnīgi savādāks – kluss, ierāvies sevī, vispār nerunāja. Nesapratu, kas noticis, mēģināju izprašņāt, bet viņš tikai teica, lai liekot viņu mierā. Tikai nākamajā rītā, kad cēlos uz darbu un modināju arī vīru, viņš pateica – viņam vairs neesot, kur iet, viņš esot atlaists. Apraudājos un mierināju viņu, teicu, ka gan jau kopīgi pārdzīvosim krīzi. Aizgāju uz darbu, bet, kad vakarā atgriezos, vīra nebija mājās. Viņš pārradās ļoti vēlu, smirdēja pēc alkohola, taču uzvedās saprātīgi un teica, ka viss būs labi, nauda atkal būšot, jo pa dienu bijis uz vairākām darba pārrunām un vakarpusē saticis vecu paziņu, ar kuru mazliet iedzēruši. Nopriecājos, ka viņš jau tik ātri sācis meklēt darbu. Taču nu šis pats scenārijs atkārtojas jau mēnesi – viņš pārrodas iedzēris, un katru reizi ir citi attaisnojumi, arī par darbu viņš melo – vienu dienu saka, ka jau nākamnedēļ esot jāsāk strādāt jaunajā darbā, tāpēc nosvinējis to ar draugiem, bet pēc tam izrādās, ka esot uzradies cits labāks piedāvājums un viņam esot jānostrādā dažas dienas pārbaudes laiks. Man gan šķiet, ka viņš vienkārši melo. Kad tā arī viņam pasaku, viņš apvainojas, ka viņam neticu un vispār vairs nerunā ar mani.
Ainas Poišas komentārs:
Man liekas, ka šis ir tipisks gadījums, kad vīrietis ir zaudējis savu pašvērtību. Viņš regresē un kļūst kā nobijies bērns. Un bailēs, kas no tiek ar bērniem? Viņi sāk melot. Šajā gadījumā vīrietis iekšēji ir vairāk bērns nekā pieaudzis cilvēks. Viņai uzmanīgāk ar viņu jāapietas, bet viņai viņš nav pilnībā jāatbrīvo no atbildības. Protams, viņam jādod laiks, lai pārdzīvotu, bet tas nevar ievilkties. Un tas nevar ievilkties tāpēc, ka viņš izmanto to kruķi, kas ir alkohols. Jo tas ir ļoti bīstami. Ja cilvēks sāk dzert uz šīs kreņķu bāzes, tad atkarība veidojas daudz uzbrūkošāka nekā tad, kad cilvēks pierod baudot dzert. Tagad, kad viņš dzer, sieviete kļūst par dusmīgo mammu, kas ir tas, ko tieši šādās situācijās nevajadzētu.
Ko viņai vajadzētu darīt? Uz brīdi viņai jākļūst dubultspēcīgai – jāmēģina aizvākt savas dusmas un iedot viņam atbalstu nevis uzbraucienu. Viņai vajadzētu pamēģināt atrast kādu momentu, situāciju, kad viņš ir skaidrā un bez nosodījuma viņu uzminēt, izstāstīt to, kas viņai liekas vīrā iekšā notiek – viņa iekšējo monologu. Tas ir riskanti, bet tas ir mēģinājums tuvoties, Tu palūdz otram cilvēkam, vai vari atskaņot to, kas, man šķiet, tev iekšā notiek. Tas ir ceļš uz tuvības saglabāšanu nevis nosodījumu, jo saprotams, ka viņai pašai saglabājušās dusmas, bet šajā momentā, kad viņš ir skaidrā un viņa mēģina tuvoties, tās dusmas vajag nolikt arhīvā. Tad palūgt, vai drīkst atskaņot viņa iekšējo monologu un piedāvāt – mēs joprojām esam kopā taču, vai ne? Katram var pienākt šāda baiļu situācija, bet, ja cilvēki ir pieauguši viņi skatās bailēm acīs un nenomāc ar „kā būtu, ja būtu”, vēlamo pieņemot par esošo. Ja sapinās tajos melos, kā arī šajā gadījumā izskatās, tad vairs nav ne gala, ne malas.
2. Maijas stāsts: Vīra neveiksmes sāk mani kaitināt
Man vīrs pirms kāda laika pazaudēja darbu, ar jauna meklēšanu īsti neveicas, un galvenā pelnītāja ģimenē jau kādu laiku esmu tikai es, teiktu, ka tagad strādāju ar dubultu jaudu – ņemu darbu līdzi uz mājām, strādāju sestdienās, svētdienās. Darbā saspringums, daudziem cilvēkiem draud atlaišana, paldies dievam, man ne, taču situācija ir nokaitēta. Mājās, protams, pārrodos uzvilkta un jūtu, ka viņa neveiksmes sāk mani kaitināt arvien vairāk un vairāk. Brīžiem nevaru valdīties – kliedzu un psihoju, un viņš, jūtu, noslēdzas sevī. Normāli parunāties mums sanāk arvien retāk. Seksa praktiski nav. Zinu, ka viņam manas histērijas nepalīdz un nedod iedvesmu darba meklējumos, taču nezinu, kā tikt laukā no šī apburtā loka.
Ainas Poišas komentārs:
Šajās attiecībās izjucis līdzsvars, notikusi lomu maiņa – viņa tagad ir vīrietis un viņš – sieviete. Un viņa atnāk mājās un uzvedās tā kā vecis. Tā kā vīrietis, kas atnākot no darba mājās jūtas kā boss un vaicā, kur vakariņas. Un viņš bezspēcīgi izmisumā plāta rokas, jo viņš nevar ieiet tajā sievietes lomā. Te nav īsti skaidrs, vai viņš kaut ko jau dara mājās, ko sieviete varētu novērtēt. Ja viņš paliek mājās, bet nevis truli sēž, bet palīdz – dara to, ko sieviete darītu, ja būtu mājās, piemēram, tīrītu māju, mazgātu drēbes, gatavotu pusdienas, tas saglabātu kaut kādu līdzsvaru – netipisku, bet tomēr. Dzīve šādas lietas piespēlē, un tas nav nekāds kauns vīrietim. Būt kaut kā lietderīgā tajā ģimenes sistēmā – to es novēlētu šim vīrietim. Un, ja varētu bez kliegšanas un histērijas, bet ar pašironiju to uztvert – paironizēt par sevi, ka sievai ir iespēja uzrakstīt par sevi romāniņu Kā es pārvērtos par veci, bet vīram – kā kļuva par Ūsaino aukli. Nu, lai viņi caur tādu melno humoriņu pamēģina tikt galā ar šo situāciju, jo te, man liekas, ir vismaz tāds dzīvīgums – emocijas nāk uz āru.
3. Sigitas stāsts: Priecātos, ja viņš teiktu, ka grib
doties peļņā uz ārzemēm
Mans vīrs jau četrus mēnešus ir bez darba. Sākumā jutu viņam līdzi, mierināju, atbalstīju. Viņš arī pēc pirmā šoka bija tāds aktīvs un gatavs rīkoties, meklēt. Es dien dienā gāju uz darbu, kad vakarā pārnācu mājās, jautāju, ko darījis, vai kaut ko atradis interesantu. Sākuma saņēmu atbildes, ka viņš vairākām vietām nosūtījis CV, stāstīja par kaut kādiem darba piedāvājumiem, bet tālāk nekas nevirzījās… Jāsaka, ka viņš uzāķējās uz kaut kādiem diviem piedāvājumiem un akli cerēja, ka ar to pietiks… Vairāk neko nemeklēja. Pagājuši jau vairāk kā divi mēneši un jebkāda interese par darba meklējumiem ir zudusi… Es pat zināmā mērā priecātos, ja viņš teiktu, ka grib doties peļņā uz ārzemēm – tas apliecinātu, ka viņš domā, kā izķepuroties. Bet nē – viņš mājās sēžot saskatījies ziņas, kur saka, ka nav jēgas neko meklēt un dzied man to pašu dziesmu. Bezdarbnieka pabalsts būs vēl divus mēnešus, ko pēc tam, nezinu… Vai šāda vīrieša uzvedība ir normāla?
Ainas Poišas komentārs:
Sieviete grib, lai viņš vismaz izrāda savu labo gribu. Ja mēs gribam draudzēties, ir svarīgi, ka visi to grib, nevis viens. Ļoti saprotami likās tas, ko viņa saka – nu, vismaz apliecinātu, ka viņš domā par to, kā izķepuroties. Uzsveru – domā. Viņam jādalās ar sievieti savās domās, jā, kurās ir arī šaubas, bailes, besis, bet, vismaz tā viņš apliecinātu, ka „Nu, es tiešām 24 stundas domāju, ko lai iesāku”. Ja vīrietis sāktu šādi skaļi domāt kopā ar sievieti, viņai būtu jau vieglāk un tas būtu ceļš uz tuvības saglabāšanu, jo otrs cilvēks tev uztic savu iekšējo pasauli un parāda savu labo gribu. Ja viņš aiziet ciet un kļūst apātisks, tad sieviete nevar saprast – „Kas es tagad esmu viena vilcēja vai kas tagad notiks?” Sieviete taču absolūti pazaudē drošības sajūtu, un šo drošības sajūtu vīrietis var uzturēt sievietei, ja viņš dalās savās domās par to, ko darīt.
4. Kristapa stāsts: Punkts visam bija frāze, ka viņa esot
mēnesi nostaigājusi vienos apavos
Jau vairākus gadus dzīvoju kopā ar draudzeni – esmu domājis par kāzām, bērniem, taču nu sāku šaubīties. Nesaprotu, kāpēc viņa ar mani īsti dzīvo kopā – dēļ manis vai dēļ manas naudas! Šaubas attiecībās ir iezagušās pēdējos pāris mēnešos. Patiesībā viss sākās jau nepilnu gadu atpakaļ. Pagājušajā vasarā zaudēju darbu. Strādāju nu jau bēdīgi slavenajā celtniecības nozarē. Kad strādāju viss jau bija labi – biju darbu vadītājs, pelnīju labi – šodienas acīm skatoties pat ļoti – vairākus tūkstošus mēnesī. Sevi nebija jāierobežo – kafejnīcas, restorāni, pasākumi, ballīte te, ballīte tur, mašīna, izbraucieni, drēbes, smaržas. Nu ko vien sirds vēlas! Šo to arī biju iekrājis. Kad pašos būvniecības krīzes sākumos pazaudēju darbu, par to pat priecājos – nauda bija iekrāta gana, varēja turpināt dzīvot ar vērienu. Visiem teicu, ka beidzot varu izbaudīt trīs gadus neizmantoto atvaļinājumu. Tā arī bija. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem – rudenī iekrājumiem jau varēja manīt galu. Sāku meklēt darbu, bet bija jau par vēlu… Mana draudzene joprojām strādāja savā valsts iestādē. Tāpat kā iepriekš joprojām viņa pelna savus 300 latus. Ja iepriekš tā skaitījās viņas tēriņnauda, tagad jau vajadzēja arī šo naudu iekļaut mūsu mēneša maksājumu segšanai. Tur arī sākās problēmas. Tā teikt, puņķi un asaras mijās ar sapratnes momentiem, kad viņa atzina, ka tiešām valstī ir grūta situācija un arī manā profesijā ir grūta situācija, un ir jāpārskata līdzšinējie paradumi. Savstarpēji it kā runājām un viņa saprata, bet tiklīdz nonācām cilvēkos, tā tika izteikti pārmetumi – kāpēc citi var atļauties, bet mēs nevaram. Vai arī pavisam sarkastiski: es jau arī gribētu to un to, bet, redz, mans vīriņš ir bezdarbnieks. Punkts visam bija kāda frāze, kad viņa pateica, ka esot mēnesi nostaigājusi vienos apavos un tas esot kas neiedomājams! Sapratu, ja gribu attiecības saglabāt un es gribu, tad kaut kas ir jādara. Tā nu jau trīs mēnešus strādāju ārzemēs, sūtu mīļajai naudu. Viss ir jauki, tomēr nezinu, vai šī prombūtne tik un tā mūsu attiecības neizjauks.
Ainas Poišas komentārs:
Viņi joprojām dzīvo aplidošanas fāzē, jo viņa ir viņa draudzene. Viņš ir iekšēji nobriedis pāriet nākošajā kvalitātē – bildināt viņu, lai viņa kļūst par viņa dzīves līdzgaitnieci. Un, ja vīrietis skatās uz sievieti kā uz dzīves līdzgaitnieci, tad, protams, viņam rodas jautājums, vai es varu viņai uzticēties, ka viņa būs plecu pie pleca ar mani. Un tas, ko viņš redz – šis piemērs ar apaviem – ka īsti gatava nav gan. Tā situācijai ar apaviem jebkuru vīrieti uzspridzinātu, jo tā ir infantila pieeja konkrētai situācijai un attiecībām. Viņa nav nobriedusi kļūt par viņa cīņu biedreni, viņai ir patērētājas attieksme. Kaut gan kādos vājuma brīžos aiz bailēm viņu zaudēt, viņa varbūt saka to, ko viņš grib dzirdēt. Un tad publiski, kad viņam sāp visvairāk, viņa paņem un viņu pazemo. Katrai sievietei būtu jāzina – ja tu savu vīrieti publiski nomelno, tad bumerangs tev nāks atpakaļ agrāk vai vēlāk. Tā ir lieta, ko vīrieši nepiedod. Basta! Viņam tā visu laiku būs rēta, tas rūgtums un šaubas viņā turpina dzīvot. Viņiem būtu nepieciešama atklāta saruna. Lai viņš skaidri pasaka – jūtu sevī nobriestam šo spēju pāriet nākošā kvalitātē, bet man ir pamatotas šaubas pēc tavām konkrētām rīcībām un attieksmēm.
Šis laiks ir tas filtrs, kad mēs ieraudzīsim kas ir kas, jo pie pilna galda vienmēr visi ir ar smaidīgām sejām, bet, kad galds ir tukšs, tad tikai patiesie draugi pie tevis atnāk.
Raksta autore: Līga Rozentāle, pārpublicēts no portāla patti.lv
