zsākot kopdzīvi, viena no lietām, kas ir jāpieņem, ir otra cilvēka ikdienas paradumi, jo nu tie ienāks arī tavā ikdienā. Nevēlējāmies šeit rakstīt ko nopietnu, jo patiesībā jau tas viss ir jauki un pat nedaudz smieklīgi. Aicinājām vairākas sievietes pastāstīt, kā otra cilvēka ienākšana viņu dzīvē, izmainīja ierasto ikdienu un kādus jaunumus ienesa attiecībās.
DĀRTA: Kārtīgi nesaklāta gulta un tukšās čipsu pakas pie miskastes
Esmu pieradusi un vienmēr kārtīgi saklāju gultu. Man vajag, lai palags visur ir gluds, bez rievām, kārtīgi aizbāzts aiz matrača un sega uzklāta smuki un taisni pāri, no visiem sāniem aptuveni vienādā garumā gar gultas malu. Ja pieceļos pirmā, tieši šādi arī sakārtoju gultu. Manam puisim, savukārt ir mode, vienkārši uzklāt atpakaļ segu, taču neskatīties, vai nav kaut kur grumbas, vai nav viena mala garāka, otra īsāka utt. Citriez ir tā, ka, kamēr es vēl neesmu pamanījusi, kāda ir gulta, un, ja reizē ejam istabā, viņš mēģina ieskriet pirmais un ātrumā kaut ko izlabot, jo zina, ka es uzreiz to paskatīšu. Neviens nevienam neko nepārmet, uztveram šo situāciju ar humoru.
Vakaros bieži vien esmu tā, kas pirmā iet gulēt un no rīta, līdz ar to ceļos arī pirmā. Bieži vien, mani sagaida uz dīvana, vai TV galdiņa atstātas tukšas šokolādes, konfekšu vai kā cita (ko puisis vakarā ēdis) paciņas. Citreiz tās jau ir atnestas līdz miskastei, bet noliktas blakus, nevis izmestas. Ilgāku laiku, par to vienkarši pabrīnījos un metu visu āra. Tad neizturēju un jautāju puisim: “Kāpēc tu atstāj tukšas pakas, kāpēc nekad neizmet, bet, piemēram, noliec blakus miskastei?” Izrādās, viņš naktī vienkārši negrib čaukstināt, piemēram, čipsu paku, bāžot to miskastes maisā, jo tas varot mani pamodināt. Tagad, ieraugot kādu tukšu iepakojumu, vienmēr uzsmaidu.
Ir jau visi tie nieciņi, mazās situācijas, kā, piemēram, ne tā kā man ierasts noliek zobupastu, traukus vai jebkuru citu lietu. Sākumā gribējās visu labot, pārlikt utt. Bet ar laiku tu saproti, ka rodas vienkārši jauni ieradumi, jaunas lietas, jo tā ir MŪSU kopdzīve, MŪSU mājas.
ANETE: Iemācīju viņu lietot vienādus šķīvjus
Kad ēdu, man vienmēr patīk, ja viss ir smuki. Nu, kaut vai tik tālu, ka, ja ēd vairāki cilvēki, lai visiem ir vienādi šķīvji. Kad uzsāku dzīvot kopā ar savu puisi un viņš klāja galdu, piemēram, brokastīm, vienkārši paņēma pirmos traukus, kas pagadās. Nu kā es ēdīšu, ja man priekšā balts, bet viņam zaļš šķīvis no pavisam cita komplekta? Vienmēr viņam par to atgādināju. Tad, kādu rītu, ejot virtuvē pamanīju, ka viņš kārto šķīvjus. Paņem vienu un liek uz galda, ņem otru, jau grib likt, bet tad apstājas un salīdzina ar to, kas uz galda, vai ir vienādi. Pasmaidīju.
SANITA: Klasiskais stāsts par zeķēm- visur!
Pašā kopdzīves sākumā grūti bija pieņemt visus tos zeķu kalnus. Šķita, ka zeķes ir visur. Pie gultas, zem krēsliem, istabā vai pat virtuvē. Vairākas reizes atgādināju, ka, lai mēģina vismaz ielikt veļas grozā, bet diezgan veltīgi… Puisim vienkārši bija mode novilkt tās un atstat tajā vietā, kur vilka nost. Kādu dienu, izdomāju, ka pārmācīšu viņu – sāku vienkārši neko nevākt. Un tā, protams, pienāca mirklis, kad tas jau izskatījās pārāk traki un, otrkārt, viņam nebija ko vilkt, jo es neko nemazgāju. Tad laikam viņš beidzot uz to paskatījās no malas un no tā laika, zeķes ir kārtīgi ieliktas veļas grozā. Jāatzīst, situācija arī nebija tāda, ka mēs par to strīdētos. Tikām cauri ar vieglu humoru, viens otru pavelkot uz zoba, jo galu galā tas nav nekas tāds, kā dēļ būtu jābojā attiecības.
KRISTĪNE: Kopdzīves sākumā pārāk centos sevi ierobežot
Sākumā bija tā, ka man vienkārši bija grūti pieņemt, ka jādzīvo ar kādu kopā. Pieceļoties vienmēr ieslēdzu skaļu mūziku un padejoju, iztrakojos, tagad bia jārēķinās, ka otrs, piemēram, vēl guļ. Bija jāsāk regulārāk un vairāk gatavot ēst. Likās, ka nevaru ņemt un kādu dienu vienkārši nogulēt, vārtīties pa gultu (kā to šad tad darīju, kad biju viena), jo kaut kas taču bija jādara kopā. Bet pēc kāda laika es sapratu – nē, tas, ka dzīvoju kopā ar kādu, nenozīmē, ka man pašai ir jāpazūd, jāaizmirst sevi. Un es ļoti daudz ko atgriezu atpakaļ. Un, interesantākais, mans puisis, kas tagad arī ir mans vīrs, teica, ka tieši tajā mirklī, kad es biju es pati un darījus savas lietiņas, viņam patika vislabāk. Viņš ar prieku vēroja manas nodarbes un neiebilda. Mēs arī ļāvām viens par otru pasmieties un visus paradumus uztvērām ar joku.
Pastāsti, kā Tu pieņēmi un tiki galā ar sava vīrieša ikdienas paradumiem, uzsākot kopdzīvi?
