Ja vīrs regulāri aizvainos savu sievu, viņš var tikt iesūdzēts tiesā. Par ko? Par psiholoģisko vardarbību. Šādu likumu, kas nosaka, ka psiholoģiskā vardarbība ir sodāma, vēlas pieņemt Francija. Diskutējam – Vai, tavuprāt, šāds aizliegums ir iedarbīgs cīņā pret psiholoģisko vardarbību? Un – vai Latvijā arī nepieciešams ar likumu nosodīt emocionālos pāridarījumus?
Francija vēlas ar likumu aizliegt psiholoģiskos pāridarījumus
Francijas valdība sagatvojusi likumu paketi, kas paredz psiholoģiskās vardarbības aizliegumu precētu vai kopā dzīvojošu pāru starpā, raksta BBC. Pret emocionālo vardarbību Francijas valdība vērsusies jau pērn, izplatot televīzijās sociālās kampaņas klipus, brīdinot par psiholoģiskās vardarbības sekām. Emocionālā vardarbība bieži vien ir tikai sākums fiziskai vardarbībai. Francijā ik nedēļu mirst vidēji trīs sievietes, kas piedzīvojušas sava partnera uzbrukumus.
Jaunais likums paredz, ka par emocionālo vardarbību tiks noteikta atbildība civiltiesību ietvaros, kas nozīmē, ka pašai sievietei (pašam cietušajam) ir jāvēršas tiesā, lai aizsargātu sevi no pāridarītāja.
Šis ir viens no aspektiem, kas jaunajā likumā ir apšaubīts, proti, kā reāli notiks tiesāšanās: Kā var pierādīt psiholoģisko vardarbību? Vai vajag lieciniekus?
Tomēr, par spīti dažām neskaidrībām, Francijas speciālisti un sieviešu grupas uzslavē šo valdības ierosinājumu – tas esot pirmais solis cīņā ar psiholoģisko vardarbību.
Arī pie mums vardarbība pret sievietēm joprojām ir sāpīga un aktuāla problēma. Šokējoši, bet Latvijā ik mēnesi ģimenēs tiek nogalinātas vidēji trīs sievietes! Un lielākoties tas viss sākas tieši ar emocionālo vardarbību. Tāpēc vaicājam speciālistam, vai līdzīgs emocionālās vardarbības aizliegums būtu nepieciešams Latvijā?
Juris Dilba, resursu centrs sievietēm “Marta”, projekta “Atbalsta centrs ģimenes vardarbībā cietušām sievietēm” vadītājs:
Francijas iniciatīva ir priecīga ziņa, kas liecina, ka citās valstīs par vardarbību ģimenē, tai skaitā emocionālo jeb psiholoģisko vardarbību tiek domāts nopietni, un ka atbildības noteikšana par psiholoģisko vardarbību var būt reāla, ne tikai teorētiska. Noteikti šādas izmaiņas likumos ir nepieciešamas, jo, pirmkārt, tas liecina, ka Francija domā par psiholoģiskās vardarbības upuru aizsardzību un cenšas savos likumos ieviest ANO definētos pienācīgās rūpības standartus attiecībā uz vardarbību pret sievieti. Otrkārt, atbildības noteikšana par psiholoģisko vardarbību ir būtiska, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret emocionālo vardarbību – valsts ar likuma palīdzību skaidri pasaka, ka psiholoģiskā vardarbība ir nepieļaujama un nosodāma.
Runājot par sodu piemērošanu emocionālas vardarbības gadījumos, būtu nepieciešams noteikt samērīgus un efektīvus sodus, lai tie sasniegtu savu mērķi – atturētu varmāku no atkārtotas vardarbības un lai varmāka saprastu savu nodarījuma sekas. Tādēļ uzskatu, ka, piemēram, soda nauda un kompensācija cietušajam kā sods var nesasniegt savu mērķi un daudz lietderīgāk būtu noteikt, piemēram, varmākam pienākumu apmeklēt dažāda veida programmas, kurās viņš varētu iemācīties nevardarbīgu attiecību veidošanu un agresijas menedžmentu. Šādas programmas jau tiek izmantotas daudzās Eiropas Savienības valstīs un var būt efektīvs līdzeklis vardarbības mazināšanai.
Runājot par Latviju, diemžēl jāatzīst, ka atbidības noteikšana par emocionālu vardarbību starp pieaugušajiem ir mērķis, līdz kuram ir tāls ceļš ejams. Latvijā vēl nav sakārtotas tiesību sistēma, kas attiecas uz smagākiem nodarījumiem vardarbības ģimenē gadījumos – fizisku vardarbību, izvarošanu, vajāšanu utt. Un bez politiskās gribas šīs lietas valstiskā līmenī nevar sakārtot.
Emocionālā vardarbība kā tāda arī ir aktuāla problēma Latvijā, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā vienmēr pavada citus vardarbības veidus – fizisko un seksuālo vardarbību. Bieži sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības resursu centrā sievietēm “Marta”, neapzinās, ka viņas ir cietušas no ilgstošas emocionālas vardarbības.
Tas liecina, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav spējīga atzīt, ka emocionālā vardarbība ir būtisks cietušā tiesību pārkāpums un būtu nosodāma. Tas zināmā mērā ir skaidrojams ar to, ka emocionālās vardarbības sekas itkā nav redzamas (kā tas ir fiziskas vardarbības gadījumā), bet tādēļ nevar apgalvot, ka tās nepastāv.
Ilgstoša emocionāla vardarbība var izraisīt nopietnas negatīvas izmaiņas sievietes psihē un vardarbības seku novēršanai būtu nepieciešama ilgstoša psihoterapija, nereti arī psihiatra palīdzība. Nopietnākos gadījumos sievietei var būt nepieciešama psihologa vai psihoterapeita palīdzība pat visas dzīves garumā, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot.
Vairāk par Francijas iniciatīvu lasi te – news.bbc
