Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Atkarība no datorspēlēm – attiecību bende

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Muskuļi saspringti, bija jūtams pamatīgs uztraukums, lēnām šķērsoju alas ieeju un devos uz priekšu, drudžaini raugoties apkārt – te kaut kur tam jābūt un pēkšņi negaidīts sitiens man pa galvu… Pfē – garlaicīgi, nu ko tie geimeri saskata tajās datorspēlēs. Izslēdzu Sacred, izstiepu rokas aiz galvas, atslābinot muskuļus no ilgstošās sēdēšanas pie datora, piecēlos no datorkrēsla un promejot, uzliekot sev tīkamu mūziku, devos pagatavot kafiju.

Jau ar kafijas krūzi rokās, stāvot pie virtuves loga un raugoties, kā vējš spēlējas ar nobirušajām lapām, aizdomājos, cik gan daudz cilvēku tomēr nespēj atrauties no datorspēlēm, pilnīgi ieejot tēlā un personāžā, ar kuru piedalās spēles darbībā, aizmirstot to, ka apkārt eksistē pavisam cita pasaule – reāla dzīve ar draugiem, mīļoto un bērniem; tiek sagrautas ģimeniskās attiecības, izraisīti strīdi, zaudēti draugi, bērni, cilvēcība. Patiesībā ielīdu paspēlēt vairākas fantazy online spēles, lai noskaidrotu, kas tajās ir tāds, kas liek aizmirst par visu citu. Tā arī nesapratu, tas laikam tāpēc, ka pārāk stipri mīlu dzīvi, kurā es reāli dzīvoju, bet šādas tādas teorijas man radās par šo tēmu. Piemēram, pārsteidza tas, ka šādās spēlēs procentuāli ir visai maz bērnu un pusaudžu, ļoti daudz ir tieši vecuma posmā no 18 – 35 gadiem, un ja kāds teiks, ka sievietes spēlē mazāk kā vīrieši, tad uzzināju, ka tā nebūt nav – ir visai līdzīgs abu dzimumu pārstāvju skaits. Pārsteidza tas, ka teju gandrīz visi (runa šoreiz ir par pilngadīgajām personām), ar kuriem runāju ar čata palīdzību, izrādās ir ģimenes cilvēki, apmēram ar 2 – 3 gadu kopdzīves stāžu un ir mazulis vecumā līdz 3 gadiem. Tātad, rozā briļļu periods garām, ikdienā ir ienācis bērns. Vai tā būtu sava veida bēgšana no ikdienas rūpēm, grūtībām, atbildības? Kā uz to reaģē otra puse, vai spēj samierināties, ka dzīvesbiedrs lielāko daļu brīvā laika pavada virtuālajā pasaulē? Ko saka tie, kas spēlē un tie, kas ar viņiem dzīvo kopā?

Aleksandrs (27) (spēlē Rappelz online spēli jau 2. gadu)
Es ik palaikam kaut ko spēlēju kopš mājās parādījās dators, tas būs apmēram jau 8 gadi. Tad, kad iepazinos ar Janu vispār biju aizmirsis, kas ir dators, biju pārlieku aizņemts ar viņas aplidošanu. Viss izmainījās, kad sākām dzīvot kopā un viņa palika stāvoklī – pastāvīgi bija ar kaut ko neapmierināta, nespēju viņu saprast, lai arī centos, pamazām aizvien biežāk pēc darba piesēdos pie datora. Man tā bija laba atslodze pēc darba un nevajadzēja domāt par Janas kārtējām problēmām un par to, ko esmu vai neesmu izdarījis pareizi. Kārtīgi relaksējies pie datora varēju atkal būt mīļš un risināt ģimenes jautājumus. Ar laiku, pašam nemanot, sāku spēlēt aizvien biežāk. Man patīk. Nesaskatu tur neko sliktu. Es tā visu slikto garastāvokli atstāju spēlē. Jana gan uzskata, ka es par daudz laika pavadu pie datora, bet ko man citu darīt, viss cits man šķiet garlaicīgs un, ja man ir brīvais laiks, gribu to pavadīt, kā pats vēlos.

Elīna (24) (ciest nevar datorspēles)
Mans draugs kā no darba mājās, tā pie datora, neko negrib darīt. Nesaprotu, viņš tā relaksējas, vai vienkārši ir neglābjams sliņķis, viņu neinteresē, nekas, ko es ar meitu pa dienu esam darījušas, tik vienaldzīgi pajautā, vai viss kārtībā un palūdz, lai vakariņas pienesu pie datora. Tādos brīžos tās vakariņas tā vien gribas sviest pret datora ekrānu. Kad runājam par šo tēmu viņš atrunājas, ka tā atpūšas. Kad piedāvāju citus veidus, kā pavadīt laiku, viņš atsaka, ka tas ir garlaicīgi un ka ar bērnu vispār nekāda atpūta nevar būt – tad jau labāk ar draugiem iešot alu iedzert. Tā nu es samierinos, jo vispārīgi jau ir foršs vīrs, kad nespēlē, gan ar bērnu spēlējas, gan mani samīļo, tik to visu gribētos piedzīvot biežāk.

Oskars (34) (spēlē Alloid)
Es pilnīgi noteikti neesmu atkarīgs no spēlēm, jo atzīstu arī aktīvu dzīves veidu – dievinu atpūsties pie dabas un izdauzīties ar sīkajiem, ar sievu kaut kur kopā aiziet. Viņa man saprotoša, citreiz, kad redz, ka emu pēc darba nekāds, noliek vakariņu šķīvi pie datora un ar bērniem pazūd citā istabā. Tad gan es līdz vēlai naktij spēlēju. Tas relaksē.

Dace (23) (spēlē Sacred)
Kopš piedzima bērns jūtos vientuļa, vīrs pastāvīgi ir darbā. Šo spēli man spēlē brālis, nolēmu pamēģināt, iepatikās, ir tāda sajūta, ka kolīdz ielogojos iekšā spēlē visi kreņķi paliek kaut kur citur un vairs neuztrauc ne bērna puņķi, ne vīra netīrie krekli, esmu citā pasaulē, kur neesmu tikai mājsaimniece. Atzīstu tas ietekmē manas attiecības ar bērnu un vīru, esmu kļuvusi nervozāka, ja man nav gājis spēlē, bieži daudz kas ir nepadarīts vai ļoti pavirši. Varbūt kad man būs iespēja atgriezties darbā, viss būs savādāk, bet pagaidām man patīk šāds dzīvesveids – man ir pasaule, kur varu paslēpties no visa un paveikt ko neparastu.

Tatjana (26) (ik pa laikam tikai dambreti datorā uzspēlē)
Vīrs kā slims ir uz tām kara spēlītēm, kamēr nav visus līmeņus izgājis varu necerēt ar viņu normāli aprunāties. Es varu kaut kaila staigāt pa māju – nepamanīs. Toties, kad spēli ir izgājis, atkal ir mans superīgais vīrietis, kuru tik ļoti mīlu, tāpēc arī pieciešu šo viņa kaislību.

Olga (28) (pie datora tikai draugiem.lv sēž)
Oi, traki gāja, bija gan strīdi, gan asaras, gan prom gāju ar visu bērnu, tad atgriezos. Visi kreņķi ar datorspēlēm beidzās līdz ko nopirkām mašīnu. Tagad tā ir viņa jaunā slimība un datoru izmanto tikai, lai atrastu kādu informāciju.

Ko par to domā speciālisti?
Pārsvarā spēlētāja otra pusīte nesaprot, kā var tik daudz laika pavadīt pie datora. Nesaprot, jo paši nespēlē. Laiks spēlē paiet ātrāk nekā reālajā dzīvē, tāpēc ģimenes locekļi pakāpeniski reaģē aizvien neiecietīgāk, kad spēlētājs kavē kopīgu pasākumu, lūdzot vēl pāris minūtes, piemēram, lai pabeigtu līmeni. Turklāt spēles bieži ir būvētas tā, ka, izslēdzot datoru vai izejot no spēles, zūd… laiks. Jā, laiks. Laiks, kas ir ieguldīts, lai sasniegtu tādu vai citādu mērķi, daudzās spēlēs var izrādīties veltīgi izšķiests, ja iesāktais netiek izdarīts līdz galam.

Attiecības ar datoru
Cilvēkam smadzenēs atrodas baudas vai prieka centrs, kuru uzdevums ir izstrādāt baudvielu, kas gādā par labsajūtu. Daļai cilvēku prieka centrs smadzenēs nespēj šo vielu izstrādāt pietiekamā daudzumā, tāpēc viņi ikdienā ir nomākti, depresīvi. Spēlējot baudviela izdalās vairāk. Kad cilvēks pārtrauc spēli, baudviela vairs netiek izstrādāta, un cilvēks jūtas slikti – ir apātisks, noguris, emocionāli iztukšots, nespēj koncentrēties, jo prātā nepārtraukti jaucas
dažādi interneta vai datorspēļu elementi, stāsta Aelita Vagale. Atkarības pamatā vienmēr ir izteikta vajadzība pēc asiem pārdzīvojumiem, ko cilvēks dabīgi nespēj piepildīt sevi ar emocijām – risku, prieku, vilšanos. Ilgstoši uzturoties datorvidē, ikvienam rodas nepieciešamība pēc pārmērīgiem piedzīvojumiem, emocijām, viņš zaudē spēju reālajā dzīvē priecāties par vienkāršām lietām. Ja cilvēks dusmojas uz kādu – māti vai laulāto draugu, viņš saņem pretim nosodījumu vai dusmas. Savukārt dators nekad nedos pretī. Un cilvēks sāk veidot attiecības ar mehānisko draugu. Tāpēc par šīs atkarības upuriem parasti kļūst ļaudis, kuri reālajā dzīvē ir vientuļi un bez pašpārliecinātības.

Mans viedoklis ir nemainīgs – datorspēles daudzi izmanto ne tikai, lai izklaidētos, bet lai aizmuktu no problēmām un gūtu piedzīvojumus, ko realitātē kaut kādu iemeslu dēļ (trūkst drosmes, uzņēmības, laika, iespēju) nespēj gūt.

Dalīties.

Atstāt Ziņu