Laikam vecākus, un it sevišķi, mammu, mēs novērtējam un saprotam tikai tad, kad paši esam vecāki. Mēs saprotam ne tikai smaidu, ko mamma mums veltīja, bet arī aizrādījumu un kādu dusmīgāku vārdu.
Mēs saprotam, ka tas viss ir bijis mūsu labā, mamma ir centusies mūs mīlēt, mūs pasargāt, izaudzināt par krietniem cilvēkiem.
Mīļo mammīt, paldies, ka Tu man esi!
Ja nebūtu Tevis, tad nebūtu arī manis. Ja nebūtu Tava sirds siltuma, Tavu roku glāstu, atbalsta, tad nebūtu es savam bērnam.
Tagad būdama mamma ,es Tevi saprotu, saprotu katru Tavu vārdu, katru Tavu soli, saprotu visu to, ko Tu darīji manā labā.
Pateicoties Tavām rūpēm, Tavai neatlaidībai, Tavai pacietībai, Taviem glāstiem, mīļiem vārdiem, es esmu tāda kāda esmu. Tu iemācīji būt stiprākai par klinti, būt siltākai par saulīti, būt maigākai par pūciņu.
Tu iemācīji nenolaist rokas un vienmēr cīnīties ar mīlestību! Viss, ko zinu, es mantoju no Tevis. Paldies ne tikai par smaidiem, paldies arī par vārdiem – rūgtākiem, kas tolaik likās skarbi, bet bija īsti vietā..
Tu man esi iemācījusi mīlēt no sirds un pateicoties tam ,es tagad savam dēlam esmu vislabākā mamma visā pasaulē.
Paldies, ka vienmēr jutu, ka esmu tev vajadzīga, jo tu man biji, esi un būsi vajadzīga.
Mīļo mammīt, paldies, ka esi man vislabākā, visjaukākā, vismīlošākā, visburvīgākā un tāda esi tikai Tu-Tu vienīgā!!!!
-Un es zinu, ka labākā dāvana uz šīs pasaules tev esmu es-tieši tāpat, kā man esi tu!
-Vismīļākā, visjaukākā, visskaistākā, vislabākā, visdārgākā, un viena vienīgā uz plašās pasaules ir mana mīļā māmiņa.
-Uz pasaules nav tādas vietas, kas būtu drošāka par mammas klēpi.
Uz pasaules nav tādas lietas, kas būtu īstāka par mammas mīlestību.
-Uz visas pasaules ir tik daudz mammas
un viņas visas ir īpašas, mīļas un labas,
bet tomēr vislabākā ir katram sava vienīgā!!!
-Tik liela plaša pasaule,
tik spoži saule mirdz
tik lielā plašā pasaulē
visplašākā ir māmulītes sirds.
-Gan priekos, gan bēdās.
Gan darbos, gan nedarbos.
Gan mierā, klusumā, gan trakotā negaisā.
Gan ar saules stariem siltumā, gan zem lietus lāsēm aukstumā.
-Šai milzīgajā pasaulē mums katram sava māmiņa
Un katram viņa ir vismīļākā, visdārgākā, tas ir neapstrīdami.
Jo viņa tāda mums katram ir viena vienīgā.
——–
Kā saules stariņi
tik silti, silti,
tik gaiši, spoži
smaida mana mīļā māmiņa
tik bezgalīgi patiesi!
Tik skaidri, skaidri,
tik dzidri, svaigi
kā lietus lāses krīt no zilām debesīm
ir manas māmulītes glāsti
un tos ne ar ko neaizstāsi.
———
Un tava sirds, tā dārgumu lāde visīstākā,
pasaulē vislielākā un vērtīgākā ,
tā pildīta ar visdārgākajām lietām,
ar zeltainiem smaidiem,
kas ziediem liek uzplaukt vēl un vēl,
ar maigiem glāstiem,
siltiem apskāvieniem,
kas dod drošības sajūtu, pat negaisa laikā.
Un tava balss, tā liek aizmirsties,
vārdi nomierina,
Tavi sirds puksti tie atdzīvina.
Blakus tev es esmu laimīga,
esmu droša un smaidīga.
Esot blakus tev šķiet laiks apstājies,
pasaule tik niecīga un sīka,
Blakus tev mīlestība ir bezgalīga…
———
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
ļauj man šodien uzsmaidīt
tikai tev!
Māmiņ, mīļo, māmulīt
ļauj man tevi noglāstīt
un sasildīt.
Māmiņ, mīļo, māmulīt
ļauj man tevi lutināt
kā lutini tu mani ik mīļu brīd.
Māmiņ, mīļo māmulīt
ļauj man tevi noskūpstīt
ļauj man šodien pasacīt
Kā vakar, šodien arī rīt
Tu biji, esi un būsi
vismīļākā, vislabākā,
mīļā māmulīt!
Stāsts iesūtīts konkursam “To man iemācīja mamma”.Piedalies arī Tu un laimē praktiskas balvas no „Fiskars”!
