Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Mamma iemācīja būt mammai

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Būt mammai.

It kā tik vienkārša atbilde, bet cik daudz ietver šie divi  vai trīs vārdi.
Esmu uzaugusi piecu bērnu ģimenē, kur es biju vienīgā meitene, un arī pati vecākā. Ļoti labi atceros pusaudžu gadus, kad draudzenes skraidīja pa diskotēkām un ballītēm, bet man bija jāpieskata, jāpabaro, jāpārģērbj mani mazie brāļi. Nekā forša jau nebija. Sagadījās dažādas klapatas tieši šajās reizēs. Bet kāda bija atbildības sajūta….vārdos nav aprakstāms. 
Biju kādus divpadsmit gadus jauna, vecāki savos ikdienas darbos, un pati izdomāju, ka vajadzētu sagatavot ziemai krājumus. Kā jau kārtīgā viensētā, bija gurķi, tomāti u.c. lietas. Protams, biju redzējusi kā pārtikas krājumu veidošanu veica mana mamma. Ķēros pie darba- sagribējās tomātus savā sulā. Vai variet iedomāties tādu mazu skuķīti pie lielas plīts pasterizējot trīslitru burkas piepildītas ar dārzeņiem? Kaut man pašai tas likās pilnīgi normāli. Un tie mazie puišeļi taču palīdzēja no visas sirds kā nu kurš to prata.  Veidojās komandas darbs, mēs bijām vienoti savās domās un darbos, īsta ģimene, kuri reāli kopēja savas ģimenes modeli. Par to arī vēlos teikt lielu paldies savai mammai un arī tētim.
Tagad pati esmu mamma. Ģimenē mums ir trīs bērniņi. Divi ir manis pašas laisti pasaulē, bet trešais atnāca pavisam negaidot, pieņēmu lēmumu paņemt aizbildniecībā bāreni. Būt mammai!  Mīlēt no visas sirds, palīdzēt, ja paklūpam un būt kopā. Es ļoti lepojos ar saviem bērniem. Viņi vairs nav mazi un pašai arī jau trešie astoņpadsmit, bet savas mammas iedoto ceļa maizi es ņemu sev līdz un ļoti lepojos ar to.
Savukārt raugoties uz savām atvasēm esmu pamanījusi, ka arī viņi kopē savu ģimeni. Un vairāk par visiem cenšas mūsu bārenītis. 
Šā gada janvārī, visa ģimene devāmies uz pasākumu Latviešu Biedrības Namā, kur bija īpašs pasākums audžu ģimenēm….un neaizbraucām . Notika satiksmes negadījums, kur cieta trīs automašīnas.  Kad attapos-visi mani trīs bērniņi bija mani apskāvuši un raudāja. Tas nekas, ka lielākajam jau 20, tad nākamajam 18 un meitiņai 12. Es sajutu tādu mīlestību…..es pat nespēju to aprakstīt. Un šādā brīdī es domāju – jā es esmu laba mamma, par ko savukārt liels paldies manai mammai.

Stāsts iesūtīts konkursam “To man iemācīja mamma”.Piedalies arī Tu un laimē praktiskas balvas no „Fiskars”!

Dalīties.

Atstāt Ziņu