„Kad gaidīju meitiņu ar vīru vēl gājām uz ballēm, dejojām. Mums vispār ar vīru ļoti patīk dejot. Kad piedzima meitiņa, tiklīdz viņa varēja nostāvēt kājās, viņa pie jebkuras mūzikas sāka kustēties. Sākumā tas bija pavisam smieklīgi, viņa tā kā ietupās ceļos un ritmā kustējās. Arī tagad viņai ļoti patīk dejot.” Liene
„Es mīlu ūdeni. Tāpēc bija tikai loģiski, ka paliekot stāvoklī, gāju uz baseinu – peldēju, vingroju. Baudīju ūdeni. Arī dzemdības mums bija ūdenī. Dēliņš jau no paša sākuma mīlēja vanniņas, tagad viņu nevar dabūt ārā no vannas – viņam to tik vien gribas, kā plunčāties. Vasarās arī viņam ļoti patīk peldēt.” Kristīne
„Es esmu ļoti praktiska sieviete. Kad vecāki mani gaidīja, viņi gaidīja puiku – gāja pa motokrosu sacensībām. Izrādījās, ka tomēr piedzimu es. Taču mani ļoti interesēja mašīnas, krosi, es piecu gadu vecumā palīdzēju tētim ar saļarku tīrīt motoru. Dita
„Kad gaidīju meitu, es darināju, tā saucamo, pūriņu – gan adīju, gan tamborēju drēbītes, arī šuvu. Tolaik gāju arī mezglošanas kursos. Varbūt tādēļ tā aizraušanās ar rokdarbiem ir pārmantojusies, jo arī manai meitai patīk un padodas dažādas rokdarbu tehnikas. Rokdarbiem ir tāda pozitīva īpašība, ka nodarbinot rokas, paveras iespēja domāšanai, plānošanai, sapņošanai, tādēļ topošās māmiņas izmanto šādu praktisku un relaksējošu vaļasprieku.” Ligita
Šie mammu stāsti ir tikai sakritības vai arī tiem ir kāds loģisks izskaidrojums? Pamats tam ir. Ar perinatālo psiholoģi Mirdzu Liepiņu sarunājos par to, kā mazuli ietekmē vecāku rīcība viņam esot vēl vēderā.
Mājai vajag stiprus pamatus, bērnam arī
Galvenais, ko M.Liepiņa vēlas pateikt topošajiem vecākiem nodarbībās Dzemdību namā, „Premium Medical” un arī konsultējot savā kabinetā Elizabetes ielā, – bērniņa radīšana nav tikai mirklis, kad saplūst sievietes olšūna ar vīrieša spermatozoīdu. „Bērniņa radīšana ir deviņu mēnešu garš process. Process, kurā pilnīgi viss bērniņam ir informācija, pilnīgi viss ir viņa barība un viela, no kā veidoties,” saka M.Liepiņa.
Viņa šo procesu salīdzina ar mājas būvniecību. „Mēs it kā ļoti labi zinām, lai māja būtu stabila un droša, tai nepieciešams ielikt labus pamatus. Arī bērniņam ir būtiski, kādi ir pamata ķieģelīši, kas tiek ielikti viņa struktūrā – ne tikai fizioloģiskajā, bet arī garīgajā,” stāsta M.Liepiņa. Šoreiz vairāk tieši par garīgo pusi, ar ko arī nodarbojas perinatālā psiholoģija.
Vecāki – gēnu inženieri
Kā tad norit mazuļa psihisko pamatu ielikšana? „Emocijām ir noteikts bioķīmiskais sastāvs, kas ar hormoniem parādās asins sastāvā,” paskaidro M.Liepiņa. Ja sajūtot, piemēram, adrenalīnu asinīm ir viens sastāvs, tad pavisam cits asins sastāvs ir tad, kad jūtamies laimīgi, atbrīvoti, priecīgi vai gluži pretēji noskumuši.
„Ja sieviete pārāk bieži ir satraukta, noskumusi, izjūt trauksmi u.c., tad bērns iegūst informāciju, ka tā justies ir normāli. Ja tas ir ierakstīts mūsu pamatstruktūrā, tad arī dzīvē mēs to meklēsim, jo šīs izjūtas šķiet pazīstamas,” skaidro M.Liepiņa. Šādi bērni, pēc viņas teiktā, ir ar lielāku varbūtību būt trauksmainiem, ar mazāku koncentrēšanās spēju. Turpretim, ja bērns ir pieradis, ka normāli ir justies mierīgi, priecīgi vai arī koncentrēties un kaut ko darīt, tad dzīvē viņš meklēs līdzīgus cilvēkus sev apkārt.
Vecākiem ir jābūt ļoti atbildīgiem šai bērna radīšanas procesā, jo, kā M.Liepiņa saka, viņi ir bērna „gēnu inženieri”. Šajos deviņos mēnešos izšķiras ļoti daudzas lietas, lielā mērā arī tas, bērnam būs kādas ģenētiskas saslimšanas vai ne. „Bērns savā attīstībā var aiziet pa vienu taciņu vai pa citu. Jo vide ir labvēlīgāka, jo lielāka ir varbūtība, ka kaut kas ģenētiski iespējams nenostrādās un attīstība aizies pa taciņu, kur saslimšanas nav. Turpretim, ja bērna attīstībai ir trauksmains un nelabvēlīgs emocionālais fons, ir lielāka iespējamība, ka nostrādās kaut kas tāds, kas tikai potenciāli bija iespējams,” saka M.Liepiņa.
Dzīve ir dzīve, nevar taču izlikties
Tomēr uzreiz iezogas jautājums, ka nevar taču vienmēr kontrolēt savas emocijas. M.Liepiņa tam piekrīt: „Protams, dzīve ir dzīve, kur savu reizi iznāk pakreņķēties, satraukties, sadusmoties. No tā nevar aiziet un arī nevajag. Tomēr svarīgi, ar kādu valdošo apziņu sieviete šo laiku dzīvo.” Jau fizioloģiski līdz ar grūtniecības iestāšanos sievietes organismā bērns kļūst par prioritāti. Tā tam vajadzētu notikt arī psiholoģiskajā līmenī, norāda psiholoģe, piebilstot, ka lielākajā daļā gadījumu tas tā tīri intuitīvi arī notiek. „Sievietes bieži saka, ka grūtniecības laikā viņām kļūst maznozīmīgi apkārtējie kašķi, konflikti, problēmas – gribas paiet malā un būt kopā tikai ar savu bērniņu,” sieviešu stāstītajā dalās M.Liepiņa.
Visnelabvēlīgākās situācijas veidojas brīžos, kad bērns ir negribēts vai arī vecāki ir apsvēruši abortu. „Tas var atstāt sekas. Man ir nācies satikties ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti dažādas izjūtas, sajūtas un attieksme pret sevi. Reizēm nevar saprast, kāpēc, bet tad izrādās, ka mamma ir šaubījusies par grūtniecības saglabāšanu,” stāsta M.Liepiņa. Viņa gan uzsver, ka to nedrīkst pieņemt kā štampu: viņu sākumā negribēja, tātad viss mūžs norakstāms. „Ja sieviete kādā brīdī pagriežas pret mazulīti, ir ar viņu kopā, velta viņam visu savu mīlestību, tas emocionāli kompensē sākumu. Bēdīgāk ir tajos gadījumos, ja tas turpinās,” saka M.Liepiņa.
Ar vēlamo bērna dzimumu nevajag jokot
Kā vēl viena būtiska tēma, uz ko vēlas vērst vecāku uzmanību psiholoģe, ir visas diskusijas par un ap gaidāmā bērniņa vēlamo dzimumu. „Mēs visi gribam, lai mūs pieņem tādus, kādi esam – īsus, garus, tievus, resnus, īsiem, gariem deguniem, zilām, nevis brūnām acīm. Arī mazulītim, kad viņš ir pieteicies, vienīgā vajadzība ir, lai viņu pieņem un mīl tādu, kāds viņš ir, lai neprasa, lai viņš ir puisītis vai meitenīte,” saka M.Liepiņa.
Piemēram, ja ir liela uzstājība, ka vajag tikai puiku, bet piedzimst meitene, tad viņa par tādu netiek pieņemta. „Ja šāda attieksme saglabājas arī pēc piedzimšanas, audzināšanā, tas var atstāt nopietnas sekas tālākā bērna attīstībā – viņam būs grūti pieņemt sevi, būs zems pašvērtējums, būs grūti veidot attiecības ar pretējo dzimumu vai pat smagākajos gadījumos var pacelties jautājums par savu identitāti,” par iespējamām konsekvencēm stāsta M.Liepiņa. Tā kā bērns grib būt pieņemts un mīlēts, viņš jūt vecāku slēptākās vēlmes un tīri intuitīvi cenšas būt tāds, kādu vecāki viņu grib redzēt. „Ja vecākos ir šī vēlēšanās pēc pretējā dzimuma bērna, mazais to imitē.”
Lai tā nebūtu, viņa ikvienam vecākam novēl vienkārši būt gatavam uz bērniņa ienākšanu ģimenē, vienalga tā būs meitenīte vai zēns. „Bērniņu ir jāgaida un jāmīl tādu, kāds viņš ir!”
Ar bērnu ir jārunā
Bez tam ar bērniņu šais deviņos mēnešos ir arī aktīvi jākomunicē. M.Liepiņa to iesaka darīt, jo bērnam jau ļoti agri attīstās visas maņas un viņš sāk iepazīt apkārtējo pasauli.
- Garša
Ja mamma iedzer kaut ko saldāka, bērns izdzer vairāk augļūdeņu, jo viņam tie garšo, turpretim, ja mamma apēd kaut ko rūgtu, mazais vēderā saviebjas, jo viņam tas nepatīk. Mazulis iepazīst dažādas garšas.
- Tauste
Bērns vēderā sevi tausta, vīksta dūrītes, urbina deguntiņu u.c.
- Redze
Mazulis vēl esot vēderā reaģē uz gaismu. Ja mammai ir atsegts vēders un tā virzienā tiek raidīta spilgta gaisma, mazulis to jūt un ir pat uzfilmēts, ka viņš ar rociņu cenšas aizsegt acis.
- Oža
Jau piedzimstot bērns atpazīst mātes piena smaržu. Viņam jau ir izveidojusies oža. Tikko dzimuši mazulīši, ja uz vates tamponiņa pie deguna liek mātes pienu un parastu pienu, viņi to atšķir. Viņi atšķir arī savas un citas mammas pienu.
- Dzirde
Dzirde ir ļoti būtiska. Jau pēc 4.mēneša jeb 16 nedēļām bērni var uztvert skaņu. Viņi sajūt skaņas viļņus. Skaņa mazulītim ir kā viegla masāža. Viņiem tas ļoti patīk, viņiem patīk, ka ar viņiem runājas, ka viņiem dzied, ka klausās mūziku, ka tētis ar viņiem runā. „Pāri, kuri tiešām aktīvi komunicē ar mazo, stāsta, kāds viņš gudrinieks, jo atpazīst gan tēta, gan mammas balsi. Piemēram, kad tētis runā pie viena mammas vēdera sāna, mazais vairāk tur dzīvo, kad tētis aiziet runāties otrā pusītē – mazais dodas meklēt un klausīties tur,” stāsta M.Liepiņa.
Pēc M.Liepiņas teiktā, viss iepriekš minētais – attīstītās mazuļa maņas un bērniņa spēja sajust mammas emocijas, arī izskaidro raksta sākumā minētos sieviešu stāstus par to, kā viņu paradumi grūtniecības laikā vēlāk atspoguļojušies viņu bērnos un viņu interesēs. „Ja mamma kaut ko darot – dziedot, dejojot, peldot, sportojot, darinot rokdarbus, jūtas labi, to sajutīs arī mazulītis vēderā un līdz ar mammu jutīsies harmoniski. Vēlākajā dzīvē tiecoties pēc līdzīgas harmonijas ir ļoti iespējams, ka bērns pievērsīsies tām pašām lietām,” paskaidro M.Liepiņa.
Beigās psiholoģe vēl pavisam praktiski nosaka: „Mūsu pragmatiski domājošajā pasaulē ir vērts vecākiem atgādināt, ka ir izdevīgi bērniņam veltīt maksimālu uzmanību, laiku un resursus grūtniecības laikā, lai pēc tam būtu mazāk problēmu.” Un to arī novēl.
