Kad mēģinu meditēt, man parasti ir grūti ‘atslēgt’ prātu, tādēļ izmēģinu dažādus veidus, kas var palīdzēt atslābināties un atbrīvoties no ikdienas stresa. Floutingu pieteicos izmēģināt, jo biju dzirdējusi par to fantastiskas atsauksmes – it kā cilvēki varot pat ceļot uz citām dimensijām, nemaz nerunājot par dziļi meditatīvo stāvokli, kādā var nonākt pavadot bezsvara stāvoklī nepilnu stundu. Izklausās vilinoši, vai ne?
Kopumā uz floutingu devos trīs reizes, ar aptuveni nedēļu ilgu intervālu.

Pirmā reize: jūtos kā ezītis miglā
Pirmajā reizē esmu nedaudz satraukusies, jo gribu, lai iegūstu maksimālu labumu no šīs stundas. Pieņemšanas telpa ir balta, neuzmācīga, tīkama acīm un ausīm. Mani aizved uz blakus telpu, kurā atrodas duša, ģērbtuve un telpa ar floutēšanas kabīni. Biju iztēlojusies floutēšanas vidi kā nelielu baseinu, kurā cilvēks kā lapa, slīdot pa ūdens virsmu, skalojas gar malām un pa vidu. Bet izrādās, ka tā ir neliela kabīne, kas pēc izmēra nedaudz atgādina saunu vai solāriju. Kaut arī dzīvē man ik pa laikam uzplaiksnī klaustrofobijas pazīmes, šī kabīne manī tādas sajūtas neizraisa, jo lieluma ziņā tajā droši kāds pārītis varētu dejot pat rokenrolu.

Pēc izsmeļošas instrukcijas nodušojos un esmu gatava ceļojumam.

Iekāpju kabīnē, pārsteigta, ka ūdens ir tikai kādus 30 cm dziļš. Aizveru aiz sevis durvis un izslēdzu gaismu. Iegremdējos sālsūdenī, dzirdu klusu meditatīvu mūziku.

Laiks ar sevi. Neatceros, kad vēl esmu vērojusi pati savas domas. Saprotu, ka neesmu tikai prāts un ķermenis, bet kas vairāk. Ikdienas trauksmes sajūta pazūd, atslābinos arvien vairāk. Ir nojausma par laiku, bet neesmu pārliecināta, laiku mērīšu pati savās minūtēs.

Jūtos kā sausa lapa, kā ezītis miglā, kad tas uz muguras klusi slīd pa rāmu ūdens virsmu. Ir klusums, pat mūzika ir daļa no ainavas. Ūdens pārvēršas par dzīvsudrabu, mans ķermenis pilnīgi zaudē svaru, plaukstās sajūtu tirpoņu un siltas pūkainas bumbas. To jau es zinu - tā ir enerģija, kas staigā cauri manam ķermenim. Arī manas pēdas to jūt.

Vai ceļojums?
Otrajā reizē izdodas atslābināties vēl labāk. Domāju, ka būs jāpamēģina meditēšana vēlreiz, tagad zinu, ka mans prāts ir spējīgs “izslēgt” domas.

... Esmu atpakaļ. Kā Deivida Linča filmās, sajūta līdzīga, kā tad, kad tu pēkšņi tiec atgriezts no aizsapņošanās. Esmu kaut kur bijusi. Neatceros kur. Varbūt iemigu? Bet acis nav samiegojušās.

Tas ir līdzīgi kā tad, kad vakaros miegam ciet, bet pēkšņi mūs kaut kas atrauj atpakaļ. Tagad arī atceros, ka esmu lasījusi versiju, ka tas ir mirklis, kad dvēsele grib doties astrālā ceļojumā, bet prāts nobīstas.

Šķiet, ka prāts šoreiz ir bijis tik mierīgs, ka atļāvis man pablandīties.

Vēl palikušas kādas 10 manas iedomu minūtes. Nolemju izmantot šo atvērto stāvokli un iesēt sevī pāris idejas par savu vēlamo “ES”.

Pūkainā mākonī
Kāpjot laukā, mans ķermenis bija tik smags kā kuģis, man vajadzēja pāris minūtes, lai uzraustos un tiktu laukā. Prasījās karsta, karsta duša, jo man sala. Jutos kā pūkainā mākonī ar klusinātām skaņām, negribējās ne ģērbties, ne kustēties. Pēc seansa paliku uz tēju Baltajā telpā un saglabāju šo sajūtu vēl kādu stundu. Kaut arī aizbraucu atpakaļ uz darbu, strādāt tajā dienā vienkārši negribējās un iedevu sev atlikušo dienu brīvu. Uz citiem tas gan mēdzot iedarboties arī pretēji, esot augsta koncentrēšanās spēja un varot izdarīt ļoti daudz.

Daži floutotāji saka, ka matiem ļoti patīkot šis sālsūdens un to ārā nemaz mazgāt nevajagot. Pēc pirmās reizes sapratu, ka runa nav par maniem matiem, vismaz ne īstermiņā, izsukāt bez mazgāšanas, gluži kā pēc baseina tos nevarēju, bet, iespējams, ka sāls labvēlīgi iedarbojas ilgākā laika periodā.

Rezultāts: palēnām kārtojas ‘iekšiņas’
Turpmākajās dienās, gaidot nākamo floutinga reizi pēc nedēļas, es vēroju sevi un to, kas ar mani notiek. Otrā seansa laikā es uzstādīju pāris man svarīgus jautājumus un uz daļu no tiem jau esmu ieguvusi atbildes dažādu situāciju un sarunu gaitā.

“Vienā baltā dienā” negaidīti atklāju pārmaiņas savās sajūtās. Nesen bija pārtrauktas kādas attiecības, veids kā tas bija izdarīts, man lika justies visai nevērtīgai. Bet šajā “baltajā dienā” es apzinājos divas jaunas sajūtas - “tā nav mana vaina” un “tas man nav zaudējums”.

Pamanīju, ka tagad man ir vieglāk uzturēt kārtībā apkārtējo vidi, pirmo reizi trīs gadu laikā man sestdienā nebija jākārto dzīvoklis, tas vienkārši bija kārtībā! Arī “iekšiņas” palēnām kārtojas, ir vairāk laika, vairāk naudas, vairāk pozitīvu domu. Kaut kas ir atbrīvots un es jūtu, ka esmu attīstības procesā, es to apzinos.

Vakar ar prieku konstatēju, ka “sāpīgo lūgumu”, vienu no tiem, kuru citkārt baidītos pajautāt un gatavotos tam vairākas nedēļas, šoreiz vienkārši piezvanīju un pajautāju. Un, protams, saņēmu pozitīvu atbildi.

Par lielāko sasniegumu uzskatu, ka beidzot saņēmos un nodibināju savu uzņēmumu. Lietas vienkārši ir vieglāk darīt, mazāk garā saņemšanās procesa, mazāk lieku domu un lieku kustību ap notikumiem.

Īsumā - floutings man ne tikai iemācīja, kā pilnībā atslābināt ķermeni un prātu, bet arī ļāva uz sevi paskatīties no malas un harmonizēt domas, un pamazām atbrīvoties no nevajadzīgo domu piesārņojuma. Dzīve līdz ar to palikusi daudz apzinātāka, mierīgāka un pilnīgāka.

Par floutingu vairāk vari uzzināt: http://www.floutings.lv