- Mana mašīna mani triec pie tevis. Es viņai teicu: Vai tad tu nesaprati, ka viņa neko nevar solīt, ka viņai vispirms ir pa īstam jānovelk vecais mētelis, lai uzvilktu jaunu, mēs nevaram tikties, kaut gan man to gribas? Viņa atbildēja – es dzirdēju varbūt. Es dzirdēju, ka viņa priecājas tevi dzirdēt. Ka tu varēsi kaut tikai pasēdēt līdzās.

- Tātad?

- Pēc pusstundas būšu pie tevis.

Brauciens uz Jūrmalu nakts melnumā, ziedi, vīns, mešanās uz ceļiem. Puņķi un asaras. Silts rokas pieskāriens, ātra buča uz vaiga un apziņa, sūrstoša kā pliķis, ka nekā vairāk tur nevar būt. Kārtējo reizi cīņā starp labo un slikto vīrieti uzvarējis tas, kuru prāts grib triekt pie visiem velniem, bet tā siltā vietiņa krūtīs nav pierunājama pat tikai iedomāties, kāda būtu dzīve bez viņa.

Šorīt it kā nekas nav mainījies. Oktobris kā oktobris, pusastoņos no rīta vējš cītīgi driskā vēl pēdējās kokos palikušās lapas, kā tas bijis jau divdesmit trīs rudeņus līdz šim. Bet laikam vienas nakts laikā esmu kļuvusi drusku pieaugusi. Vai drusku veca.

Oktobris kā oktobris. Tikai vējš šorīt apgrābsta kaut kā nesaudzīgāk. Laikam pelnīti.